Tāds kā karognesējs jeb iemesls šim braucienam bija Džerija  jau iepriekš aprakstītie pasākumi Latvijas vēstniecībā Zviedrijā. Par tiem ne vārda, lai gan bija varen jauki un labi. Vairāk par to, ko izdevās ar mazliet negulētām acīm tvert pastaigā pa ielām, kuras pat latvieša soļus acumirklī ( raksta taču kopā ? ) padarīja par zviedriski skanošiem soļiem.

Interesantais, atmiņā paliekošais:

Pusdienas četriem, ēdot pieticīgo pastu un uzdzerot uzpildāmo pepsi = 50Ls ( it kā jau normāli tādai valstij kā Zviedrija, bet skatoties ēdienkartē, cena bija pavisam savādāka. Iepazīstot čeka saturu ar lupu atradām arī iemeslu. Apkalpošana = 25% no summas. Labi, ka bija rezerves zeķē :) )

Nakts klubu dzīve gan viņiem tur interesanta. Ja Rīgas disco vietās novērojams mazliet apstrīdams, un tomēr neapstrīdams fakts, ka lielākie sienu stutētāji ir vīrieši, tad Stokholmā, diametrāli pretējs skats. 90% meiteņu gar malām, turot galdiņu, bāra leti vai stutējot manāmi iereibušo sienu, bet puiši laiž danci uz nebēdu.

Autobusu pieturās, uz ārējās malas, reklāmai izgriezts maz laucīņš, tur displejs, kas daiļi sārtā tonī rāda, cik tad nu minūtes palikušas līdz nākamajam autobusam. Tiesa gan paši zviedri manu sajūsmu apslāpē ar smīnu, sakot, ka tas tik tāds psiholoģiskais mierinājums aukstos rītos. "Tie cipari melo draugs!"

Tagad gan, neliels ieskats albūmā: "Es staigāju pa zviedriski"

Ak jā, un es pirmo reizi braucu ar metro. Jāsaka godīgi, metro stacijām nudien ir sava - baac ku laba - aura. Un katrs bezspēkā guļošais vīrs vai glaunos svārkos uz auksta klona sēdošā sieva ir kā paštaisīts rotājums eglē.